Viņš izvilka pulksteni, paskatījās un tad ar pūlēm iebāza to atpakaļ biezā vilnas kamzoļa kabatā. Pēc tam pārlaida skatienu debess plašumam un pakavējās pie gaišās svēd- ras dienvidu malā.

— Pulkstenis rāda divpadsmit, — viņš nomurmināja, — debesis skaidras, bet saule nerādās.

Minūtes desmit viņš nosoļoja klusēdams, tad, it kā pirmītējo valodu nepārtraucis, piebilda:

— Kūņojamies tikpat kā uz vietas vien, braukšanai tiešām pārāk auksts.

Piepeši viņš uzkliedza suņiem: — ITo-o! — un apstājās. Šķiet, viņu bija pārņēmušas paniskas bailes labās rokas dēļ, un viņš turpināja to mežonīgi dauzīt pret dīseli.

— Ak jūs, nabaga velni, — viņš uzrunāja suņus, kas smagi bija atkrituši uz ledus atpūsties. Balss viņam aiz- rāvas no piepūles, ar kādu viņš sita notirpušo plaukstu pret dīseli. — Ko jūs esat ļauna nodarījuši, ka vajadzēja atnākt divkājainiem, iejūgt jūs kamanās, apspiest visus iedzimtos instinktus un padarīt jūs par jūga lopiem?

Viņš berza degunu mežonīgi, bez apdoma, lai tikai piespiestu asinis riņķot, tad paskubināja suņus ķerties atkal pie darba. Viņi brauca pa lielu, aizsalušu upi. Aiz muguras tā jūdzēm tālu aizlocījās līkumu līkumos un pazuda pirmatnējas, fantastiskas kalnu blīvas sniegotajā klusumā. Priekšā upe sazarojās daudzās pietekās, izveidodama salas, kuru svaru nesa uz savām krūtīm. Salas grima baltā klusumā. To netraucēja ne kukaiņu sanēšana, ne dzīvnieku balsis. Saltajā gaisā nelidinājās neviens putns. Nekur neskanēja cilvēku valodas, nekur neredzēja cilvēku roku darbu. Pasaule gulēja, tā šķita aizmigusi nāves miegā.

Vispārējā, gurda vienmuļība pārmāca arī Mesneru. Sals stindzināja prātu. Ar nodurtu galvu viņš kumuroja uz priekšu, automātiski berzēdams degunu un vaigus un taisnajos ceļa posmos dauzīdams labo roku pret dīseli.

Suņi turpretī bija vērīgi, piepeši apstajās, pagrieza galvas un uzlūkoja saimnieku gudrām, jautājošām acīm.