— Zvērs! — viņa ar mokām izgrūda.

Tad viņa pagriezās, piestreipuļoja pie gultas, iekrita tajā uz mutes un elsoja:

— Zvēri! Ak jūs, zvēri!

Džons Mesners klusi aizvēra durvis sev aiz muguras un, samudinājis suņus, ar lielu atvieglojumu sejā vēlreiz paraudzījās atpakaļ uz būdu. Krastmala pie āliņģa viņš apturēja kamanas. Izvilcis no vezuma zelta maišeli, viņš to aiznesa līdz āliņģim. Tam jau atkal bija pārvil- kusies ledus plēve. To viņš pārsita ar dūri. Tad ar zobiem atknibināja maišeļa mezglu un sagāza visu saturu ūdenī. Upe tajā vietā bija sekla, un pāris pēdu dziļumā vakara dziesnā upes dibens ievizējās palsa dzeltenuma. Noskatījies uz to, Mesners iespļava āliņģi.

Viņš sāka trenkt suņus uz priekšu pa Jukonas kamanu ceļu. Suņi, neganti smilkstēdami, negribēja skriet. Turēdams ar labo roku dīseli un ar kreiso berzēdams vaigus un degunu, viņš tenterēja uz priekšu, klupdams pār virvi, kad suņi griezās līkumā.

— Uz priekšu, nabaga klibiķi! — viņš uzsauca. — Nu, uz priekšu, uz priekšu!