— Es aptuveni novērtēju maišeli un nospriedu … hm… ka tur varētu būt mārciņas divdesmit. Ko jūs teiktu par četriem tūkstošiem?

— Paklausieties, tas ir viss, kas man pieder! — Vombls iesaucās.

— Bet jums paliek viņa, — Mesners mierinot aizrādīja. — Tik daudz taču viņa būs vērts. Padomājiet, no kā es atsakos. Man šķiet, tā ir mērena cena.

— Lai notiek! — Vombls metās pāri būdāi pie zelta smilšu inaišeļa. — Jo ātrāk tieku no jums vaļā, jo labāk … jūs sīkais tārps.

— Nu rāmāk, rāmāk, — Mesners pavīpsnādams sacīja. — Vai no ētikas viedokļa kukuļa devējs nav tikpat nicināms kā ņēmējs? Zagtas mantas pircējs taču ir vērts to pašu, ko zaglis, vai ne? Jums nav nekāda pamata šai nelielajā darījumā justies morāli pārākam.

— Ejiet ratā ar savu ētiku! — Vombls uzkliedza. — Labāk nāciet šurp un skatieties uz svariem! Ka es jūs nepiekrāpju!

Sieviete, atspiedusies pret gultu, bezspēka dusmās vēroja, kā viņu izsver dzeltenās smiltīs un tīrradņos ar svariņiem, kas bija uzstādīti uz pārtikas lādes. Svariņi bija mazi, svēršana ieilga, un Mesners rūpīgi pārbaudīja katru svērumu.

— Liels sudraba piejaukums, — viņš piezīmēja, siedams ciet zelta maisiņu. — Šķiet, ka nemaz nedabūšu pilnus sešpadsmit dolārus par unci. Jūs tomēr esat mani mazliet apšmaucis, Vombl.

Viņš mīlīgi uzlūkoja un pasvārstīja maišeli, ar šādai vērtībai pienācīgo cieņu iznesa to ārā un ieguldīja kamanās. Atgriezies viņš savāca savus kastroļus un pannas, sasaiņoja pārtikas lādi un saritināja gultas drānas. Kad kamanas bija nosietas un smilkstošie suņi iejūgti, viņš vēlreiz iegāja būdā, lai paņemtu dūraiņus.

— Ardievu, Tes, — viņš sacīja, stāvēdams atvērtajās durvīs.

Viņa pagriezās pret Mesneru, mēģinādama kaut ko izteikt, bet pārvarīgais niknums, kas viņa plosījās, aiz- slāpēja balsi.

— Ardievu, Tes, — viņš maigi atkārtoja.