Skropstas un purni suņiem bija apsarmojuši, un nogurums kopā ar sarmas sirmumu piešķīra tiem vecu kaulu- kambaru izskatu.

Ceļinieks jau gribēja viņus mudināt uz iešanu, bet tad daudzmaz atjēdzās un palūkojās apkārt. Suņi bija apstājušies pie āliņģa, nevis pie plaisas ledū, bet pie īsta āliņģa, ko cilvēka rokas ar sūriem, grūtiem pūliņiem bija izcirtu- šas trīsarpus pēdu biezajā ledū. No jauna pārvilkusies krietna ledus kārta liecināja, ka āliņģis jau labu laiku nav lietots. Mesners pārlaida skatienu tuvākajai apkārtnei. Suņi jau rādīja viņam ceļu, pastiepuši purnus uz to pusi, kur no kamanu ceļa nogriezās taka, kas vijās augšup salas krasta kraujā.

— Labi jau, labi, jūs nomocītie nabagi, — viņš sacīja. — Aiziešu apskatīties. Man pašam ne mazāk kā jums gribas atpūsties.

Viņš uzrāpās krastā un pazuda. Suņi pat nesagūla, bet, kājās stāvēdami, modri gaidīja viņu atgriežamies. Atnācis atpakaļ, viņš apmeta sev ap pleciem nartu priekšgalā piesieto virvi. Tad pagrieza suņus pa labi un dzina skriešus kraujā. Nebija viegli uzvilkt kamanas stāvajā krastā, bet suņi šķita pilnīgi aizmirsuši nogurumu, kad, sniegā pie zemes pieplakuši, nepacietīgi un priecīgi smilkstēdami, ar pēdējiem spēkiem rausās augšup. Ja kads no priekšējiem paslīdēja, aizmugurē ejošie koda tam pakaļkajās. Saimnieks kliedzot mudināja un draudēja, pats ar visu auguma svaru uzguldams virvei.

Suņi strauji uzrāva nartas krastā, tūliņ pagriezās pa kreisi un pieskrēja pie guļbaļķu būdas. Tā bija neliela, neapdzīvota būda ar vienu pašu astoņas pēdas platu un desmit pēdas garu telpu. Mesners izjūdza suņus, izkravāja kamanas un ievācās būdā. Pēdējais ceļa gājējs, kas te mitinājies, bija atstājis sagatavotas malkas krājumu. Mesners uzstādīja savu vieglo, saliekamo dzelzs krāsniņu un iekūra uguni. Viņš iebāza cepeškrāsnī suņu barībai piecus saulē kaltētus laša gabalus, lai atkūst, un no āliņģa piesmēla kafijkannu un kastroli.