Novācis savus traukus no krāsniņas, lai ļautu ari atnācējiem vārīt ēdienu, Mesners ierīkojās pie pārtikas lādes ēst, apsēdies uz gultas drānu rituļa. Ēzdams viņš sāka ar svešo vīru runāt par ceļu un suņiem, kamēr tas, galvu pār krāsniņu noliecis, kausēja ledu no ūsām. Būdā bija divas guļvietas, un svešinieks, atkausējis lāstekas, uzsvieda uz vienas lāviņas drēbju rituli.

— Mēs gulēsim te, — viņš sacīja, — ja vien jūs neesat šo gultu izraudzījis sev. Jūs atnācāt pirmais, jums, protams, pieder izvēle.

— Vienalga, — Mesners atteica, — viena gulta ir tikpat laba kā otra.

Viņš ieklāja savas drēbes otrā guļvietā un atsēdās uz gultas malas. Galvgalī zem segām svešais palika mazu ārsta instrumentu somiņu spilvena vietā.

— Jūs esat ārsts? — Mesners apvaicājās.

— Jā, — otrais atbildēja, — bet varat ticēt, ka neesmu ieradies Klondaikā praktizēt.

Sieviete noņēmās ap pavardu, bet vīrietis grieza speķa šķēles un piemeta malku. Būdā valdīja puskrēsla, jo gaisma spiedās iekšā tikai pa mazu lodziņu, kuram priekšā bija aizstiepts cūku taukiem piesūcināts papīrs, tādēļ Džons Mesners lāgā nevarēja saredzēt, kā sieviete izskatās. Viņš arī to sevišķi netīkoja. Sieviete viņu, šķiet, neinteresēja. Turpretī tā ik pa brīdim ziņkārīgi palūkojās uz tumšo kaktu, kur sēdēja viņš.

— Kas šī par varenu dzīvi! — ārsts jūsmīgi iesaucās, uz mirkli pārtraukdams trīt nazi gar krāsniņas dūmvadu. — Man patīk šāda cīņa, kad viss jāiegūst ar paša rokām, patīk pirmatnība, īstenības sajūta.

— Temperatūra neapšaubāmi neļauj aizmirst īstenību, — Mesners smiedamies atteica.

— Vai jūs maz zināt, cik stipri ārā salst? — ārsts apvaicājās.