Atmiņā iegūla Sevastopole, kas tikko sāka atgūties pēc Krimas karā piedzīvotās nelaimes, un mazā, gleznainā Jalta, un dzīvespriecīgā Odesa. Pirmā, mirklīgā saskarsme ar Krieviju modinās Tvenā dziļu interesi par šo tālo zemi. Gadu desmitus vēlāk viņš tiksies ar narodņiku Čaikovski, ar Kravčinski, ar Gorkiju. Un nepārprotama krieviska atbalss būs dzirdama pamfletos un stāstā «Jeņķis karaļa Artūra galmā».

Grāmatas «Vientieši ārzemēs» lasītāji no sirds izsmējās gan par senās Romas avīzi, gan par svētceļniekiem, kas, ar zaļām brillēm izrotājušies, dzenas pa tuksnesi, meklēdami peļķi, no kuras dzērusi Bileāma ēzeliene, gan par centīgo kolekcionāru, kas ar veserīti pūlas nodrupināt gabaliņu no tūkstošgadīgās sfinksas. Tādēļ jo negaidītāk autora pēcvārdā skan teikums: «Izpriecu kuģis bija sinagoga un izpriecas brauciens — bēru ekskursija bez miroņa.» Pēc groteskajām epizodēm, ar kurām piebārstīta grāmata, un jokojošās intonācijas, ko Tvens visnotaļ cenšas saglabāt, šis rezumējums lasītāju pilnīgi izsit no sliedēm. Taču īstenībā tas tikai atkailina to iekšējo prefrunību, kas no sākuma līdz beigām jūtama Marka Tvena pirmajā lielajā grāmatā.

Lai šīs pretrunas pārvarētu, rakstniekam vajadzēs līdz pašiem pamatiem pārrevidēt dažus savus priekšstatus, kurus viņš pat tajos gados, kad rakstīja «Vientiešus ārzemēs», uzskatīja par nesatricinā­miem.