Izrādījās, ka iekarot uzmanību nepavisam nav viegli. Tvens mēģināja dabūt darbu kādā avīzē, bet štati bija ar avīžniekiem pārpludināti un Kalifornijas rekomendācijas nenieka nelīdzēja. Izdevniecībās viņam parādīja veselus manuskriptu kalnus, kas gaidīja savu kārtu, par grāmatas izdošanu nebija pat ko domāt. Naudas trūkuma mocīts, Tvens ķērās pie vispēdējā pārbaudītā līdzekļa — publisku lekciju lasīšanas. Kalifornijā viņa lasījumi bija pulcējuši tūkstošiem klausītāju. Zālēs koka sijas līgojās no klausītāju smiekliem, kad Tvens dziļā nopietnībā stāstīja par savām neveiksmēm un dēkām sudraba raktuvēs. Vai par Havaju salu iezemiešu tikumiem, kādus tos iedomājas amerikāņi; piesolījās ilustrēt stāstījumu ar praktisku piemēru un turpat uz vietas apēst dzīvu zīdaini, ja vien kāda no klātesošajām dāmām izsniegtu šim nolūkam savu atvasi.
Ņujorkas zālē klausītāji Tvena eskapādes uzņēma klusēdami. Tvena humors viņiem šķita primitīvs un vulgārs. Lasījumus vajadzēja izbeigt. Darba nebija.
Tā pagāja lietainais un dzestrais pavasaris. Un tad Tvens viendien ieraudzīja sludinājumu: kāds kapteinis Dunkans organizē ceļojumu pa Eiropas valstīm un Svēto zemi, kā toreiz dēvēja Palestīnu. Biļete uz šim nolūkam nofraķtētā kuģa «Kveikersitija» maksāja bargu naudu. Tvenam iešāvās prātā laimīgā doma piedāvāties par korespondentu Kalifornijas avīzei «Alta», kur viņu labi pazina. «Aitas» redaktors nešaubījās, ka Tvena korespondences pacels avīzes tirāžu, un apmaksāja braucienu.