Vispār — nožēlojams skats! Ekskursija būs izpriecas brauciens — par to nevienam nebija nekādu šaubu, jo tā stāvēja rakstīts reklāmas prospektā, tas bija atzīmēts arī kvītī, taču pagaidām nekas par to neliecināja.

Beidzot, pārkliedzot klaudzoņu, dārdoņu, balsis un tvaika šņākoņu, atskanēja komanda: «Atdot galus!», un pēkšņi izcēlās drūzma pie trapiem, pavadītāji pa kaklu pa galvu metās projām, riteņi sāka griezties, un mēs laidāmies ceļā — pikniks sākāsl Lietū samirkušais pūlis piestātnē divreiz vārgi uzsauca «urrā!», mēs, stāvēdami uz slidenā klāja, pusbalsī atbildējām; karogs visiem spēkiem centās paplīvot, taču bez panākumiem; «lielgabalu baterija» klusēja — nebija munīcijas.

Mēs aizbraucām līdz izejai no ostas un palikām stāvot uz enkura. Vēl joprojām lija, bija sacēlies arī spēcīgs vējš. Selgā, to mēs paši skaidri redzējām, jūra vēla milzu viļņus. Mums vajadzēja rāmi stāvēt mierīgajā ostā, kamēr vētra pierims. Mūsu kuģa pasažieri bija sa­braukuši no piecpadsmit štatiem; tikai nedaudzi no viņiem jau kādreiz bija ceļojuši kuģī; nedrīkstēja viņus tādā vētrā izvest atklātā jūrā, iekams viņiem vēl «nav pieaugušas jūras kājas». Pret vakaru abi velkoņi, kuri bija izbraukuši mums līdzi un uz kuriem jautrs Ņujorkas jauniešu bariņš skaļā līksmībā dzēra šampanieti, lai, pēc senas tradīcijas, kādam no mūsu pasažieriem novēlētu labu ceļavēju, atgrie­zās ostā, un mēs palikām vieni uz ūdens klaja.