— Gribat zināt manas domas? Viņš meloja.
Noteiktajā laikā kuģis bija sagatavots pasažieru uzņemšanai. Iepazinos ar jauno džentlmeni — savu nākamo kajītes biedru; man viņš likās saprātīgs, jautrs, iejūtīgs, augstsirdīgs, pacietīgs, vērīgs un apbrīnojami labestīgs. Neviens «Kveikersitijas» pasažieris neatteiksies parakstīties zem tā, ko nupat teicu. Mēs izvēlējāmies kajīti kuģa priekšgalā, labajā pusē, apakšējā klājā. Kajītē bija divas guļvietas, aizsvēpis iluminators, izlietne ar mutesbļodu un spilveniem bagātīgi nokrauta garena lāde, ko daļēji varēja izmantot par dīvānu, daļēji par glabātavu mūsu mantām. Visa šī iekārta tomēr vēl atstāja vietu, kur apgriezties; kaķi aiz astes pašūpot gan nevarētu, vismaz nopietni neapdraudot kaķi. Bet tā bija tikai kuģa kajīte, tādēļ pietiekami liela un mūs pilnā mērā apmierināja.
Tās vēsturiskās sestdienas agrā pēcpusdienā ierados ostā un uzkāpu uz kuģa. Viss gāja juku jukām. (Kaut kur biju šādu teikumu lasījis.) Piestātne bija pilnum pilna ļaužu un pajūgu; pasažieri piebrauca un steidzās uz kuģi; klāji bija krautin piekrauti ar lādēm un koferiem; ekskursanti, ģērbušies neizskatīgās ceļa drēbēs, pulciņos grozījās sīkajā lietū un izskatījās sašņurkuši un paplukuši kā samirkušas vistas. Lepnais kuģa vimpelis gan bija uzvilkts, bet, tās pašas noskaņas pārņemts, karājās mastā slābs un sašļucis.