Tālskatī skaidri redzējām milzīgos viļņu kalnus, kas cēlās pret debesīm. Nebūtu arī piedienīgi sākt izpriecas braucienu svētdienā; nebūtu piedienīgi upurēt mūsu nepieradinātos kuņģus tik nežēlīgai jūrai kā šī. Vajadzēja vien gaidīt pirmdienu. To arī darījām. Taču tikām noklausījušies visus paredzētos dievvārdus un noturējuši lūgšanu stundas, tā ka jutāmies gluži tāpat, kā būtu jutušies, atrazdamies jebkur citur.

Tajā svētdienas rītā es piecēlos paagrāk un devos brokastīs. Man bija gaužām saprotama vēlēšanās pamatīgi, ilgi un objektīvi pavērot pasažierus tādā brīdī, kad cilvēkos zudis biklums un viņi izturas dabiski, un tas notiek brokastlaikā, ja vien cilvēciska būtne vispār jel kad spēj kādu mirkli izturēties dabiski.

Jutos ļoti pārsteigts, ieraugot tik daudz vecīgu ļaužu, gribētos pat teikt — tik daudz cienījamu vecīšu. Pametot skatienu uz rindās sēdē­tāju galvām, likās, ka sirmums vien visur rēgojas. Bet tā tomēr nebija. Bija diezgan daudz jauniešu un diezgan daudz arī nenosakāma vecu­ma kungu un dāmu — tie vēl nebija gluži veci, bet arī vairs ne īsti jauni.

Nākamajā rītā pacēlām enkuru un izgājām jūrā. Pēc mokošās, gurdinošās gaidīšanas bija patiesa laime beidzot izkustēties. Man likās, vēl nekad gaisā nav jaudusies tāda līksme, saule vēl nekad nav mirdzējusi tik spoži un jūra vēl nekad nav bijusi tik skaista.