Šai brīdī mani priecēja pikniks un viss, kas ar to saistīts. Visi ļaunie instinkti manī šķita nomiruši, un, kad Amerika izgaisa skatienam, to vietā modās tāda labestība, kas nepazina robežu — vismaz tobrīd — un bija bezgalīga kā okeāns, kas mūs šūpoja savos viļņos. Gribējās kaut kā izpaust šīs jūtas — dziedāt, dodot balsij pilnu vaļu; taču neiekrita prātā neviena dziesma, tādēļ vajadzēja no šīs ieceres atteikties. Var jau būt, ka kuģis ar to daudz nezaudēja.

Pūta tīkams, spirgts vējš, bet jūra vēl joprojām bija gatižām nemierīga. Pastaigājoties pa klāju, viegli varēja nolauzt kaklu; vienu mirkli kuģa priekšgals paņēma uz grauda sauli pašā debesu vidū, bet nākamajā mēģināja harpunēt haizivi jūras dibenā. Cik ērmoti kļūst ap sirdi, jūtot, ka kuģa pakaļgals jums zem kājām zibenīgi laižas lejup, bet priekšgals slienas arvien augstāk — vai līdz mākoņiem! Tajā dienā visdrošāk bija pieķerties pie reliņa un turēties visiem spēkiem; staigā­šana pa kuģi bija pārāk bīstams pasākums.

Jāpateicas laimīgai nejaušībai, ka mani nemocīja jūrasslimība. Ne vienmēr man bija tā laimējies. Ja vispār pasaulē ir kaut kas tāds, kas spēj cilvēku padarīt bez mēra un neglābjami iedomīgu, tad tas ir kuņģis, kas prot labi uzvesties pirmajā uz jūras pavadītajā dienā, kad gandrīz visi ceļabiedri sirgst. Drīz pa durvīm, kas ved no pakaļējā klāja, iznira godājams sentēvs, uzvilcis pledu līdz zodam, ievīstījies kā mūmija, un ar nākamo kuģa sašūpošanos ielidoja tieši man rokās. Es sacīju: