Septiņos zvanos atskanēja pirmais gongs; astoņos bija brokastis tiem, kas nesirga ar jūrasslimību tādā mērā, lai nespētu ēst. Pēc tam visi veselie zem rokas pastaigājās šurp un turp pa promenādes klāju, baudīdami jauko rītu, bet sirgstošie izvilkās no kajītēm, ierīkojās airu glabātavas aizvējā un drūmu vaigu dzēra tur tēju, piekozdami sausiņus. No vienpadsmitiem bdz pusdienlaika azaidam un no azaida līdz pusdienām, ko pasniedza sešos, pasažieri kavēja sev laiku, kā katrs mācēja. Dažs lasīja, daudzi smēķēja un nodarbojās ar izšūšanu — protams, ne vienas un tās pašas personas; cits varēja viļņos meklēt un apbrīnot dziļjūras nezvērus; ar tālskati lūkot ieraudzīt kādu svešu kuģi un izteikt par to savus gudros spriedumus; vēl vairāk — ikviens uzskatīja par svētu pienākumu sekot, lai karogs tiktu pacelts un trīsreiz nolaists pusmastā, laipni atbildot uz svešā kuģa sveicienu; smēķēšanas telpā nekad netrūka kungu, kas nodevās kāršu, kauliņu un domino spēlei, īpaši iecienīts bija domino — šī brīnišķīgā, nekaitīgā spēle; bet lejā uz galvenā klāja kuģa priekšgalā pie vistu kūts un lopu aizgalda mēs mēdzām spēlēt tā saukto «zirgu biljardu». Zirgu biljards ir varena spēle.