Drosmīgi arām jūru vairāk nekā nedēļu, un kapteiņu starpā neatgadījās nekādas juridiska rakstura domstarpības, ko būtu vērts pieminēt. Pasažieri ātri iemācījās piemēroties apstākļiem, un dzīve uz kuģa sāka ritēt gandrīz tādā pašā sistemātiskā vienmuļībā kā kazarmās. Negribu teikt, ka dzīve bija garlaicīga, jo garlaicīga tā nekādā ziņā nebija, tikai tajā bija daudz vienveidības. Kā tas uz jūras allaž mēdz notikt, pasažieri drīz vien iemanījās valodā lietot jūrniecības termi­nus — par drošu zīmi, ka viņi sāk justies kā mājās. Svētceļnieki no Jaunanglijas, Dienvidiem un Misisipi Ielejas vairs neteica, ka pulkste­nis ir pusseptiņi, bet teica «septiņi zvani»; pulksten astoņos, divpadsmi­tos un četros viņiem bija «astoņi zvani»; garuma grādus kapteinis vairs nenoteica pulksten deviņos, bet «divos zvanos». Mēlei neaizķeroties, viņi runāja par «mesu», «pūpi», «bakbordu», «stīrbordu» un «baku».