Plimulas dziesmu krājumā, un īsas lūgsnas un tikai retumis ilgumā pārsniedza piecpadsmit minūtes. Dziesmas pavadīja harmonija mūzika, ja jūra bija pietiekami rāma, lai spēlētājs varētu nosēdēt, pie krēsla nepiesiets.

Pēc vakara svētbrīža «sinagoga» drīz vien pārvērtās par kaut ko līdzīgu vakarskolas klasei, kur visi skolēni cītīgi raksta. Tāda aina līdz šim vēl nebija redzēta ne uz viena kuģa. Pie garajiem ēdamgaldiem, kas atradās gar abām salona sānsienām visā telpas garumā, ap divdesmit vai trīsdesmit kungu un dāmu šūpojošos lampu gaismā ņēmās divas trīs stundas no vietas rakstīt piezīmes savās dienasgrāma­tās. Ak vai! Cik bēdīgu galu ņēma vairums šo grandiozi iesākto dienasgrāmatu! Šaubos, vai no visa svētceļnieku pulka kaut viens spēj uzrādīt simt kārtīgu lappušu par pirmajām divdesmit ceļojuma dienām ar «Kveikersitiju», un esmu svēti pārliecināts, ka nebūs ne desmit pasažieru, kas būs pierakstījuši dienasgrāmatā divdesmit lappuses par visu divdesmittūkstoš jūdžu garo ceļojumu! Cilvēka mūžā gadās laikposmi, kad liekas neizsakāmi svarīgi fiksēt dienasgrāmatā precīzi katru savu soli; un viņš ķeras pie darba ar tādu jūsmu, kas viņu pārliecina, ka dienasgrāmatas rakstīšana ir vispareizākais un vispatīka­mākais laika kavēklis.