Bet, ja nodzīvo vēl divdesmit vienu dienu, viņš atskārš, ka vienīgi tie retie cilvēki, kuru raksturu iezīmē drosme, izturība, dzelžaina uzticība pienākumam paša pienākuma labad un nesalaužama apņēmība, spēj ķerties pie tik pārvarīga pasākuma kā dienasgrāmatas rakstīšana un nepiedzīvot kaunpilnu sakāvi.

Viens no mūsu populārākajiem jauniešiem — Džeks, lielisks puisis ar saprātīgu galvu un tādām kājām, uz kurām noskatīties tīrais prieks — tik garas, taisnas un slaidas tās bija, ik rītu, sajūsmā starodams, ziņoja par saviem panākumiem, sacīdams:

—   Man tas darbiņš forši iet uz priekšu!—(Būdams labā omā, viņš mēdza runāt žargonā.) Vakar sarakstīju dienasgrāmatā desmit lappušu, un jūs jau zināt, ka aizvakar piepildīju deviņas, bet aizaizvakar — div­padsmit lappuses. Traki interesanta nodarbošanās!

—   Ko jūs tur varat sarakstīt, Džek?

—   Nu, visu. Katrā pusdienlaikā — platuma un garuma grādus; jūdzes, cik esam pēdējā diennaktī nobraukuši; atzīmēju visas domino partijas, kurās esmu uzvarējis, un visas zirgu biljarda spēles; rakstu par vaļiem un haizivīm, un delfīniem; atstāstu svētdienas sprediķa saturu (skaidrs, ka tas mājniekiem patiks); un tad par kuģiem, ar kuriem sasveicināmies, un to piederību; kāds todien pūta vējš, un vai viļņi bija lieli, un kādas buras bija uzvilktas, kaut gan parasti braucam bez burām; ka visu laiku kuģojam pretvējā — nesaprotu, kāda tam jēga?— pierakstu, cik reižu Moults samelojas, vārdu sakot, itin visu! Man līdz pēdīgajam pierakstīts katrs sīkums.