Tēvs man lika rakstīt dienasgrāmatu. Kad būšu beidzis, viņš to neatdos par tūkstoš do­lāriem.

—   Nē, Džek, tā būs dārgāka par tūkstoš dolāriem — kad būsiet to pabeidzis.

—   Jūs domājat?

—   Jā, tā būs tūkstoš dolāru vērts — kad būsiet to pabeidzis. Varbūt pat vairāk.

—   Ziniet, man pašam ari puslīdz tā šķiet. Nav jau nekāds smērē­jums.

Taču drīz vien tā kļuva par «nevērtīgu smērējumu». Kādu vakaru Parīzē pēc smaga dienas darba — ievērojamāko vietu aplūkošanas — es ieminējos:

—   Iešu kādu bridi paklaiņot pa kafejnīcām, Džek, un došu jums iespēju visu redzēto sarakstīt dienasgrāmatā.

Viņa seja sadrūma. Viņš sacīja:

—   Nē, nepūlieties. Man šķiet, es to dienasgrāmatu vairs nerakstīšu. Drausmīgi garlaicīgi. Ziniet, es rēķinu, ka esmu kādas četrtūkstoš lappuses parādā. Par Franciju tur nav ne vārda. Sākumā domāju — iz­laidīšu Franciju un sākšu visu no jauna. Bet tas jau vairs nebūs tas,— kā jums liekas? Seniors teiks: «Paklau, vai tad Francijā tu nekā neredzēji?» Tā lieta neies cauri. Sākumā spriedu, ka par Franciju vajadzēs izrakstīt no ceļveža, kā to dara vecais Bedžers no priekšgala kajītes, jo viņš raksta grāmatu. Bet tur ir vairāk nekā trīssimt lappušu. Nē, man šķiet, no tādas dienasgrāmatas nav nekādas jēgas,— kā jūs domājat? Tikai lieka noņemšanās, vai tā nav?