Dažā zvaigžņotā vakarā mēs augšējā klājā zem telts pārsega sarīkojām dejas, aizstādami balles zāles spožo apgaismojumu ar kuģa lākturiem, ko piekārām pie nojumes balstiem. Par mūziku gādāja mazliet astmatiskā melodikona pagalam juceklīgie pūliņi, jo tas pastāvīgi aizelsās, kad vajadzēja izdot spēcīgāku skaņu, klarnete, kas skanēja visai nedroši augšējos toņos un gauži melanholiski zemākajos, un diezgan nožēlojams akordeons, kura plēšas bija vienā vietā ieplīsušas, un tas šņāca stiprāk nekā kvieca — smalkāks apzīmējums man patlaban neiešaujas prātā. Taču dejošana iznāca vēl nelāgāka par mūziku. Kad kuģis sazvēlās uz labo pusi, viss dejotāju pulks gāzās tam līdzi uz labo bortu un dzīvā kaudzē sakrita pie reliņiem; kad kuģis sasvērās pa kreisi, visi tikpat lielā vienprātībā lidoja pretī kreisajam bortam. Valsētāji paguva pagriezties dejā sekundes piecpadsmit, tad tuvojās reliņiem tādā trauksmē, it kā būtu nolēmuši mesties pāri bortam. Virdžlnijas kadriļai, kad to dejoja uz «Kveikersitijas» klāja, bija daudz vairāk apgriezienu nekā jebkurai kadriļai, kādas līdz tam tiku redzējis, un skatītājiem šis dejas vērot bija tikpat interesanti, cik dalībniekiem tās dejot, ik mirkli riskējot ar dzīvību un tikai par mata platumu paglābjoties no bojāejas. Beidzot no deju priekiem atteicāmies.