Nosvinējām vienai dāmai dzimumdienu ar tostiem, runām, viņai veltītu dzejoli un visu pārējo. Inscenējām māņu tiesas prāvu. Bez šādas prāvas vēl neviens kuģis nav aizbraucis līdz galam. Kuģa ekonomu* «apsūdzēja», ka viņš 10. kajītē nozadzis mēteli. Tika izraudzīts tiesnesis, sekretāri, tiesu izpildītājs, konstebli, šerifi, prokurors un advokāts; lieciniekiem izsūtīja pavēstes; pēc ilgiem strīdiņiem sastādīja zvērināto žūriju. Liecinieki, kā vienmēr, uzstājās muļķīgi, nedroši un sapinās pretrunās. Prokurors un advokāts bija daiļrunīgi, prata argumentēt, prata viens otru nozākāt — gluži kā īstenībā. Pēdīgi izmeklēšana bija galā un tiesnesis nobeidza prāvu ar absurdu slēdzienu un smieklīgu spriedumu.

Jaunie puiši un jaunās dāmas pāris reižu salonos sarīkoja šarādes, un tās guva lielākos panākumus no visiem izklaides pasākumiem.

Mēģinājām nodibināt debašu klubu, bet no tā nekas neiznāca. Uz kuģa nebija talantīgu oratoru.

Neviens no mums negarlaikojās — to varu teikt droši, bet mēs izklaidējāmies visai" klusu. Mēs ļoti reti spēlējām klavieres; mēs spēlējām klarnetes un flautas duetu, un tā bija laba mūzika, cik tur vispār bija mūzikas, jo spēlējām visu laiku vienu un to pašu melodiju; tā gan bija ļoti jauka melodija — cik labi es to atceros!— un nezinu, vai maz kādreiz spēšu no tās atbrīvoties.