Pēc desmit jūdžu garas ekskursijas atgriezāmies mājās, nenogurdināmie ēzeļu dzinēji drāzās mums pa pēdām, trenkdami ēzeļus, nemitīgi brēkdami «Seki-jāā!» un drausmīgā angļu valodā dziedādami «Džonu Braunu».*
Kad bijām nokāpuši no ēzeļiem un vajadzēja norēķināties, ēzeļu dzinēju un mūsu starpā sākās tāda izrunāšanās, lādēšanās un strīdēšanās, ka ausis krita ciet. Viens dzinējs pieprasīja par ēzeļa lietošanu dolāru stundā, otrs varītēm centās izkaulēt pusdolāru par lopiņa uzmundrināšanu, trešais — ceturtdaļdolāru par palīdzēšanu šai pašā darbā, un ap četrpadsmit «gidu» prasīja samaksāt par to, ka izrādījuši mums pilsētu; ikviens centās pārkliegt un ar roku vicināšanu pārspēt savu kaimiņu. Mēs samaksājām vienam gidam un par katru ēzeli tikai vienam dzinējam.
Dažās salās ir ļoti augsti kalni. Braucām cieši garām Piko salai; kā milzīga zaļa piramīda ar vienu nepārtrauktu pacēlumu tā sniedzās (no vietas, kur stāvējām) 7613 pēdu augstumā, iesliedama virsotni baltajos mākoņos, līdz kalns izskatījās kā miglā iegrimusi sala!