Lai jūs ietu, kurp iedami, visur sastapsiet vai nu cietu, gludu, ar plānu lavas granti nokaisītu braucamceļu, kam gar malām stiepjas mazi, ar oļiem kārtīgi izlikti notekgrāvīši, vai arī gludi nobruģētas ielas kā Brodvejā. Ņujorkā plaši runā par Rusa bruģi*, dēvējot to par viņa izgudrojumu, taču šajā nomajajā tālās jūras salā tādas ielas bruģē jau kopš divsimt gadieml Ortā visas ielas glīti nosegtas ar masīvajiem Rusa blokiem, un to virsma ir gluda kā istabas grīda, nevis bedru bedrēs izdangāta kā Brodvejā. Un katru ielu skauj blīvi lavas žogi, kas šai zemē, kur ziemas nepazīst, kalpos tūkstoš gadu. Mūri ir ļoti biezi, tie allaž tiek no jauna apmesti, balsināti un apjumti ar tēstu akmeņu karnīzēm. No dārziem, kas atrodas augstāk nogāzē, pār žogiem līkst vijīgie koku zari, un to zaļums, kontrastējot ar balto apmetumu vai melno lavu, padara ielu skaistu. Koku zari un vīnogulāji stiepjas pāri šaurajām ieliņām un lāgiem noēno tās tik stipri, ka liekas — jūs ejat vai jājat pa tuneli. Ietves, ceļus un tiltus būvē valdība.

Tiltiem ir tikai viens posms — viena pati arka no tēstiem akmeņiem, bez balstiem, nosegta ar lavas plātnēm un rakstos izliktiem oļiem. Visur mūri, mūri, mūri — visi gaumīgi, skaisti un mūžībai būvēti; un visur brīnišķīgās ietves — glītas, gludas, izturīgas. Ja kaut kur pasaulē jel kad bijuši ceļi, ielas un namu priekšas, kur neredz ne puteklīša, ne dubļu piciņas, ne citas kādas netīrības, tad tas ir Ortā, tas ir Feijalā. Zemāko slāņu iedzīvotāji paši un viņu mitekļi ir netīri, bet ar to arī netīrība beidzas — pilsēta un sala ir spodrības brīnums.