Kuģis cēlās arvien augstāk un augstāk, likās, līdz pašām debesīm, tad apstājās uz mirkli, kas šķita ilgstam mūžību, un pēc tam stāvus gāzās lejup bezdibenī. Šļakatu siena nošķīda pār klājiem kā lietusgāze. Melna tumsa visapkārt. Retumis debesi pāršķēla dreboša, ugunīga zibens svītra, tā atklāja skatienam bezgalīgo, bangojošo okeānu tur, kur nupat vēl nebija nekā, lika tumšajai takelāžai sudrabaini iemirdzē­ties un izgaismoja cilvēku sejas rēgainā bālumā!

Bailes izdzina uz klāja daudzus, kas parasti vairījās no skarba vēja un šļakatām. Daži domāja, ka kuģis šo nakti nepārdzīvos, un viņiem likās mazāk drausmīgi uzturēties ārā, vētrā un draudošās briesmas redzēt, nekā būt ieslodzītiem kapenēm līdzīgajās, vāji apgaismotajās kajītēs un iztēloties šausmas, kas plosās jūrā. Un, reiz iznākuši uz klāja, kur varēja savām acīm skatīt, kā kuģis cīnās ar vētras pārvarīgo spēku, dzirdēt vēja aurus, izjust saltās šļakatas, zibens uzliesmojuma brīžos ieraudzīt neaprakstāmi vareno kopainu, viņi jutās mežonīga, neaprak­stāma pārdzīvojuma sagūstīti un palika uz klāja. Tā bija drausmīga nakts — un ļoti, ļoti gara nakts.

Visi izbira uz klāja pulksten septiņos jaukajā 30. jūnija rītā, jo bija paklīduši vēsts, ka redzama zeme! Tik sen nebija piedzīvots priecīgais brīdis redzēt atkal visu kuģa saimi uz klāja, kaut gan līksme, kas staroja sejās, tikai daļēji spēja noslēpt ilgajās vētras dienās iegrauzušās izciesto pārdzīvojumu pēdas.