Jau pēc stundas mēs ieslīdējām Gibraltāra šaurumā, pa labi no mums pacēlās augstie, netīri dzeltenie Āfrikas kalni, kam pakāje slēpās zilā dūmakā, bet virsotnes ienira mākoņos — gluži kā Svētajos rakstos teikts: «un tumsa bija pār dzi|umiem». Man šķiet, tas būs teikts par šo Āfrikas daļu. Pa kreiso roku slējās senās Spānijas robainās granīta klintis. Šaurākajā vietā Gibraltārs ir tikai trīspadsmit jūdžu plats.
Gar Spānijas krastu nelielās atstarpēs rēgojās seni ērmota izskata akmens torņi; mēs nodomājām, ka tie ir no mauru laikiem, un tikai vēlāk uzzinājām, ka esam aplam domājuši. Senos laikos marokāņu pirāti sirojuši savās laivās gar Spānijas piekrasti, gaidot izdevību izcelties malā, tad iebrukuši spāņu ciemos un nolaupījuši visas daiļās sievietes, ko izdevies atrast. Tajos laikos tā bijusi varen iecienīta un ienesīga nodarbošanās, kurai nodevušies daudzi. Tālab spāņi uzcēluši kalnos sargtorņus, lai stingrāk varētu novērot marokāņu spekulantus.