Kam gadījies apiet apkārt visai Vasilija salai, tas, bez šaubām, būs ievērojis, cik maz šīs salas atseviš­ķās vietas līdzinās cita citai. Piemēram, dienvidu krasts, kas apbūvēts ar greznām akmens celtnēm, un ziemeļu puse, kas skatās uz Pētera salu un kā gara strēle iestiepjas līča miegainajos ūdeņos. Tuvojoties šim zemes raga galam, akmens celtnes kļūst retākas, atdodamas savu vietu koka būdām; starp šīm būdām redzami klajumi, beidzot ēkas pavisam izzūd un jūs ejat gar plašiem sakņu dārziem, kuriem no kreisās

puses piekļaujas birzis; dārzi pavada jūs līdz pēdē­jam pauguram, uz kura slienas viena vai divas vien­tuļas mājiņas un daži koki; ar nātrēm un dadžiem aizaugusi grava atdala šo pauguru no vaļņa, kas uz­celts, lai pasargātu no plūdiem; tālāk plešas lauks, staigns kā purvs, tas atbilst pludmalei. Pat vasarā šīs tuksnesīgās vietas uzdveš skumjas, kur nu vēl ziemā, kad gan lauks, gan jūra, gan sils, kas apēno iepretim stāvošās Pētera salas krastus, aprakti sirmās kupenās, gluži kā kapā.

Pirms dažiem gadu desmitiem, kad šis nostūris bija vēl vientuļāks, pie minētā paugura zemā, bet kārtīgā koka mājiņā dzīvoja sirmgalve, kāda ierēdņa at­raitne; nelaiķis bija kalpojis vienā no kolēģijām — tikai neatceros, kurā. Aiziedams no dienesta, viņš nopirka šo mājiņu līdz ar sakņu dārzu un taisījās ierīkot nelielu saimniecību, bet nāve izjauca viņa nodomu īstenošanu; atraitnei drīz vien vajadzēja pārdot visu, izņemot māju, un iztikt ar nelielo naudas summu, ko nelaiķis bija iekrājis nevainīgā, bet var­būt arī savā ziņā grēcīgā ceļā.