Viņas ģimene sastāvēja no meitas un pavecas kalpones, kas reizē bija gan istabene, gan ķēkša. Tālu no sabiedrības viņa dzīvoja savu kluso dzīvi, kas, par spīti vienmuļībai, likās itin laimīga. Svētkos gāja baznīcā; darbdienās no rītiem pie darba, bet pēc pusdienām māte adīja zeķi un jaunā Vera lasīja viņai Minēju un citas svētas grāmatas vai arī kopā ar viņu lika kārtis — laika kavēklis, ko sievietes vēl tagad tur godā. Vera jau sen bija sasniegusi to vecumu, kad meitenes sāk domāt, kā vienkārši ļaudis saka, par iziešanu tautās, tomēr galvenā viņas rakstura īpašība bija jaunavīga sirds vienkāršība; viņa mīlēja māti, ieraduma pēc mīlēja savas ikdienas gaitas un, apmierināta ar tagadni, neloloja sirdī ļaunas nākotnes nojautas. Sirmā māte domāja citādi: ar skumjām viņa prātoja par savu mūža vakaru, ar izmisumu vēroja, kā uzziedēja divdesmitgadīgā meita, kurai šajā nabadzīgajā vientulībā nebija nekādu cerību kādreiz atrast dzīvesbiedru un aizstāvi. Šā iemesla pēc viņa reizēm skuma un raudāja; ar citām sirmgalvēm viņa, nezinu, kālab, sagājās nelabprāt; tāpēc vecenes viņu arī nežēloja, melsa, ka ar vīru viņa beigās neesot lāgā satikusi, viņu mierināt nācis kāds aizdomīgs draugs; vīrs bija miris pēkšņi, un dievs vien zina ko visu nesagudro ļaunas mēles.