Varētu likties, ka skaistās meitenes uzmanībai pret biedru vajadzētu aizvainot Varfolomeja nevaldāmo patmīlību; taču viņš ne tikai neizrādīja neapmierinātību, bet izturējās pret Pāvelu sirsnīgāk un mīļāk nekā senāk; Pāvels, atmaksādams viņam ar neviltotu draudzību, pilnīgi aizmirsa visas aizdomas par Varfolomeja nodomiem, ņēma vērā visus viņa padomus, uzticēja viņam visus savus dvēseles noslēpumus. Reiz viņi sāka runāt par savām labajām īpašībām un vājībām — kā tas parasts draudzīgā sarunā zem četrām acīm. — Tu zini, man nepatīk glaimi, — Varfolomejs sacīja, — bet teikšu atklāti, mans draugs, ka kopš neilga laika esmu ievērojis tevī visai patīkamu pārmaiņu; un ne tikai es, daudzi saka, ka pēdējos sešos mēnešos tu esot nobriedis vairāk, nekā citi nobriest sešos gados. Tagad tev trūkst tikai viena: prasmes uzvesties sabiedrībā. Nejoko ar šiem vārdiem, es pats nekad neesmu alcis pēc sabiedrības, es zinu, ka tā ir nulle, bet šī nulle desmitkāršo vieninieka vērtību. Paredzu tavus iebildumus: tu esi nolēmis precēties ar Veru (pie šiem vārdiem Varfolomejs brītiņu klu- seja, it kā domās iegrimis) … tu domā ar viņu precēties, — viņš turpināja, — un neko citu negribi kā vien ģimenes laimi un nākamās sievas mīlestību. Tā jau ir; jūs, jaunie, domājat: saderinies — un beigta balle; bet tad viss tikai sākas. Atceries manus vārdus — nodzīvosi ar sievu vienu gadu un atkal meklēsi cilvēkus; bet tad iekļūt sabiedrībā būs grūtāk.