Otrā dienā jauneklis bez spēka gulēja gultā savā istabā. Viņam līdzās stāvēja labsirdīgs, pavecs audzinātājs un, ar vienu roku turēdams nespēcīgo kunga roku, bieži novērsās, lai ar otru plaukstu noslaucītu asaru, kas paslepus sanesās viņa acīs un aptumšoja vājo redzi. — Kungs, kungs, — viņš sacīja, — ne velti es aizrādīju jūsu žēlastībai, ka no nakts uzdzīves nekāda labuma nav. Kur jūs bijāt pazudis? Kas ar jums notika? — Pāvels viņu nedzirdēja: viņš brīžam ar mežonīgu skatienu urbās kaktā, brīžam iegrima snaudā, pusmiegā drebēja un smējās, brīžam lēca augšā no gultas kā vājprātīgs, sauca sieviešu vārdus, pēc tam atkal iekrita ar seju spilvenos. «Nabaga Pāvels Ivanovičs!» audzinātājs klusībā nodomāja. «Dievs, esi viņam žēlīgs, viņš, acīm redzot, zaudējis prātu,» — un, labsirdības pārņemts, nogaidījis pirmo izdevīgo brīdi, aizskrēja pie ārsta. Ārsts, ieraudzījis slimnieku, kurš nepazina apkārtējos, un pataustījis viņa drudžaino pulsu, pašūpoja galvu. Arējās pazīmes bija cita citai pretrunīgas, un no tām par slimību nevarēja neko secināt: viss mudināja uz domām, ka slimības cēlonis slēpjas dvēselē, nevis miesā. No pagātnes slimnieks gandrīz neko neatcerējās, viņa dvēseli^ liekas, nomāca kāda drausmīga priekšnojauta.