Tā viņi brauc ilgi, ilgi, vēl vienmēr nav pazīstamu vietu; un beidzot galīgi izbrauc ārā no pilsētas. Pāvelam, tīri dabiski, iešaujas prātā visi vecie nostāsti par līķiem, kas atrasti Vilku laukā, par važoņiem, kuri tur nogalina savus braucējus, un tā tālāk, un tā tālāk. — Kurp tu mani ved? — viņš jautā stingrā balsī; atbildes nav. Tad mēness gaismā viņš iedomājas apskatīt važoņa skārda numuru un, sev par izbrīnu, pamana, ka uz šā numura nav ne daļas, ne kvartāla, bet lieliem savādas formas un lējuma cipariem tur rakstīts 666. numurs, apokaliptiskais skaitlis, kā viņš vēlāk atcerējās. Ļaunu aizdomu pār­ņemts, mūsu jauneklis vēl skaļāk atkārtoja iepriek­šējo jautājumu un, atbildi nesaņēmis, ar visu spēku iesita ar spieķi važonim pa muguru. Bet kādas bija viņa šausmas, kad no šā sitiena nograbēja kauli, kad šķietamais važonis, galvu atpakaļ pagriezis, parādīja viņam ģindeņa seju un kad šī seja, šausmīgi žokļus atņirgusi, sacīja neskaidrā balsī: — Lēnāk jaunais cilvēk; neesi saticies ar sev līdzīgu. — Nabaga jaunek­lim tik vien vairs bija spēka, lai pārmestu krustu, no kura viņa rokas sen bija atradinājušās. Šai brīdī kamanas apgāzās, atskanēja mežonīgi smiekli, uz- brāzās briesmīgs viesulis; ekipāža, zirgs, važonis — viss saplūda ar sniegu, un Pāvels palika viens pats aiz pilsētas vārtiem, tik tikko dzīvs no bailēm.