Kad viņš pēdējo reizi redzēja Veru un viņas māti, atraitne jau labu laiku slimoja ar slimību, kura viņas gados deva maz cerību uz izveseļošanos. Pārāk naba­dzīga, lai aicinātu ārstu, viņa ņēma vērā vienīgi Varfolomeja padomus, kurš, lielīdamies ar zināšanām dažādās nozarēs, teicās pazīstam arī medicīnu. Viņš bija nenogurdināms: viņš paguva mierināt Veru, ap­kopt slimnieci, palīdzēt kalponei, skriet pēc zālēm, kuras viņš reizēm dabūja tik ātri, ka Vera brīnījās, kur gan viņš atradis tik tuvu aptieku. Zāles, ko viņš atnesa, slimniecei dažreiz nepalīdzēja, taču vienmēr padarīja viņu jautru. Un savādi — jo vairāk tuvojās viņas aiziešana, jo vairāk viņas domas pieķērās pasaulīgām lietām. Viņa gulēja un redzēja (sapnī) savu izveseļo­šanos; redzēja, kā viņas bērni Varfolomejs un Vera iet pie altāra un sāk laimīgu dzīvi, viņa baiļojās, vai šī mājiņa nebūs par šauru nākamajai ģimenei, vai izdosies atrast kādu citu tuvāk pilsētai, un tā tālāk, un tā tālāk. Blāva nāves neizteiksmība bija viņas acīs, kad viņa, pasaukusi nākamo jauno pāri pie sa­vas gultas, ar kaut kādu muļķīgu smaidu sacīja: — Nekaunies, mana Vera, saskūpsties ar savu līga­vaini; baidos kļūt akla, un tad es vairs neredzēšu jūsu laimi.