— Pa šo laiku nāves roka uzgūla vecenītei aizvien smagāk un smagāk: redze un atmiņa ar katru brīdī vairāk notrulinājās. Varfolomejs neizrādīja nekādas skumjas; varbūt rūpes un nepārtrauktā skraidīšana palīdzēja viņam izklaidēties. Bet Veru satrauca domas gan par māti, gan arī par sevi. Kurai līgavai nav baismi pirms laulībām? Tomēr viņa visādi centās sevi nomierināt. «Esmu grēkojusi dieva priekšā,» jaunava domāja. «Nezinu, kāpēc es sākumā turēju Varfolomeju par viltīgu, par ļaunu cilvēku. Bet viņš ir daudz labāks par Pāvelu; paskatieties, kā viņš rūpējas par māmiņu: nabadziņš, pats sevi nežēlo — tātad viņš nav ļauns.» Pēkšņi viņas domas apmācās. «Viņam ir smags raksturs,» viņa sev sacīja, «kad viņš kaut ko negrib un viņam saka: Varfolomej, dieva dēļ, izdariet to, — viņš nodreb un nobāl. Bet,» turpināja Vera, ar mazo pirkstiņu norausdama no vaiga asaru, «es pati arī neesmu nekāds eņģelis, katram savs krusts, un katram savi trūkumi: es mēģināšu labot viņu un viņš mani.»
Tad viņai iešāvās prātā jaunas šaubas: «Liekas, viņš ir bagāts; vai viņš godīgā ceļā ticis pie savas naudas? Bet to es izzināšu, viņš taču mani mīl.» Tā sevi mierināja labā, nevainīgā Vera; bet vecenītei pa to laiku kļuva aizvien sliktāk un sliktāk. Vera uzticēja savas bailes Varfolomejam, jautāja, vai nevajagot ataicināt garīdznieku; bet viņš saskaitās un bargi atbildēja: — Vai gribat paātrināt māmiņas nāvi? Tas ir vislabākais paņēmiens.