Taču šis skatiens saistīja nabaga meiteni nevis ar mīlestības spēku, bet iedvesa viņai kaut kādas neizprotamas bailes. Varfolomejs bija stalts, ar pa­reizi veidotu seju, bet šī seja neatspoguļoja dvēseli kā spogulis, tā slēpa pārdzīvojumus kā maska; un uz viņa šķietami mierīgās pieres Galls noteikti būtu ievērojis atkritēju netikuma — augstprātības iezīmes.

Starp citu, Vera prata slēpt savu apjukumu, un diez vai kāds to manīja, izņemot Varfolomeju. Viņš uzsāka vispārēju sarunu un bija laipnāks un gudrāks nekā jebkad. Stundas pagāja nemanot; pusdienām sekoja pastaiga gar jūru, pēc tam visi atgriezās mājās, un vecenīte ķērās pie sava iemīļotā laika ka­vēkļa — pie kāršu likšanas. Bet, lai viņa centās cik cenzdamās, kā par spīti, nekas neiznāca. Varfolomejs pienāca pie viņas, atstādams otrā kaktā savu draugu, kurš sarunājās ar Veru. Redzēdams, cik sirmgalve saīgusi, viņš tai aizrādīja, ka, liekot kārtis pēc viņas paņēmiena, nevarot uzzināt nākotni un kārtis tā, kā tās guļot pašlaik, rādot pagātni. — Ak, mans mīļais! Es redzu, ka jūs esat lietpratējs; izskaidrojiet man — ko tās rāda? — večiņa neticīgi vaicāja. — Labi, — viņš atbildēja un, krēslu piebīdījis, stāstīja ilgi un klusām.