— Tukšas izrunas; ja es pats gribu, tad jādomā, ka man garlaicīgi nebūs. Tev mani noteikti jāaizved: citādi tu man neesi vairs draugs.
Pāvels saminstinājās; beidzot, dūšu saņēmis, sacīja:
— Paklausies, tu esi mans draugs! Taču es zinu — šādos gadījumos tev nav nekā svēta. Vera ir glīta, šķīsta kā eņģelis, bet viņas sirds naiva. Vai tu man dosi godavārdu, ka neizliksi tīklus viņas nevainībai?
— Esi gan atradis zvērinātu sieviešu pavedēju, —• Varfolomejs pārtrauca ar tādiem kā velnišķīgiem smiekliem. — Arī bez viņas, brāl, pilsētā daudz meiteņu. Ko tur ilgi prātot? Godavārdu es nedošu: tev man jātic, vai arī mēs saķildosimies. Ņem mani līdzi, citādi — paliec sveiks uz visiem laikiem.
Jauneklis paskatījās uz Varfolomeja bargo seju, atcerējās, ka gan viņa gods, gan manta atrodas šā cilvēka varā un strīds ar viņu nozīmē bojā eju; viņa sirds nodrebēja; viņš pateica vēl dažus nevarīgus iebildumus, tad piekrita.
Večukiņa no visas sirds pateicās Pāvelam par jauno iepazīšanos; viņa nosvērtais, rūpīgi ģērbtais biedrs tai ārkārtīgi patika; viņa pēc sava paraduma redzēja tajā izdevīgu precinieku Verai. Iespaids, ko Varfolomejs atstāja uz pēdējo, nebija tik labvēlīgs, viņa bikli atbildēja tā sveicienam, un viņas dzīvā seja pēkšņi nobālēja. Varfolomeja vaibsti bija Verai pazīstami. Divas reizes, iznākdama no baznīcas ar dievbijības pilnu dvēseli, viņa bija manījusi to stāvam pie baznīcas ieejas akmens staba un skatāmies uz viņu ar tādu skatienu, kas iznīcināja visas dievbijīgās domas un kā ievainojums iegriezās viņas dvēselē.