Šo stāstu man pastāstīja divi sirmgalvji. Dienai kļūstot vēsākai — un tas bija ap pusnakti —, mēs sēdējām pie moskītu atgaiņāšanai iekurtā dūmainā gruzduju uguns­kura un, kamēr risinājās stāsts, ik pa brīdim ar asinskāru tīksmi dauzījām tos spārnotos smūdžus, kas, spītēdami dūmiem, centās pamieloties pie mūsu miesas. Pa labi no mums zem divdesmit pēdu augstās, izbrukušās krasta kraujas laiski guldzēja Jukona. Pa kreisi virs zemajiem pakalniem, kuri kā rožlapu apmale iejoza apvārsni, gai­lēja miegainā saule, tonakt tā arī neaizgājusi pie miera, un vēl daudzas nākamās naktis tai nebija lemts rast atdusu.

Sirmgalvji, kas sēdēja man līdzās un dūšīgi sita moskī­tus, bija Vientuļais Virsaitis un Mutsaks — kādreiz ieroču biedri kaujās, bet tagad sarukuši večuki, senu ticējumu un nostāstu uzticami glabātāji. Viņi bija pēdējie no savas paaudzes un nebaudīja nekādu cieņu jaunās maiņas acīs, jo jaunie bija uzauguši zeltraktuvju civilizācijas vistālā­kajās nomalēs. Kam vairs bēda par senajiem ticējumiem mūsdienās, kad garus var izsaukt no melnām pudelēm, bet melnās pudeles var iemantot no laipnīgajiem balta­jiem vīriem par dažu stundu sviedrēšanos vai noplukušu zvērādu? Kāda vara vairs maskām greznoto šamaņu bai­gajiem rituāliem un mistērijām, kad ik dienas dzīvs brī­nums — tvaikonis, īsts ugunis versmojošs briesmonis, klepodams un sprauslodams pretēji visiem dabas likumiem staigā augšup un lejup pa Jukonu? Un kāda vērtība senas dzimtas dižciltībai, ja tagad visaugstāko cieņu biedru acīs izpelnās tas, kurš spēj sacirst visvairāk malkas vai vis­labāk prot izvadīt riteņtvaikonīti pa salu labirintiem?