Tik tiešām, abi sirmgalvji — Vientuļais Virsaitis un Mutsaks bija nodzīvojuši pārāk ilgi, tagad viņiem bija sākušās nebaltas dienas, un šai jaunajā kārtība viņiem vairs nebija ne vietas, ne cieņas. Tālab viņi gurdeni gaidīja nāvi, šad tad viņu sirdis pasildīja šis dīvainais baltais cilvēks, kas labprāt dalījās ar viņiem kvēpstoša moskītu gunskura mocībās un aizrautīgi klausījās veco vīru nostāstos par tiem senajiem laikiem, kad vēl nebija ieradies tvaikonis.
— Tā nu man par sievu izraudzīja meiteni, — bilda Vientuļais Virsaitis. Viņa spalgā un spiedzīgā balss ik pa brīdim pēkšņi aizlūza un pārmetās aizsmakušā, drebelīgā basā, bet, tikko klausītājs bija paguvis pie tā pierast, atkal uzšāvās pīkstošā diskantā — izklausījās tā, it kā pārmaiņus čirkstinātu circenis un kurkstētu varde. — Tā nu man par sievu izraudzīja meiteni, — viņš teica. — Jo mans tēvs Kasktaka, Ūdrs, dusmojās tāpēc, ka es nemetu acis uz sievietēm. Viņš bija vecs vīrs un cilts virsaitis. Es biju pēdējais no viņa dēliem, kurš palicis dzīvs, un tikai es varēju būt tas, kas pārnesīs viņa asinis uz nākamām, vēl nedzimušām paaudzēm.