Manas acis ir skatījušas to, kas nav saskatāms. Manas ausis ir dzirdējušas to, kas nav izrunāts. Es esmu varenāks neka šamanis Skolka. Par visiem šamaņiem es esmu varenāks. Un es esmu varenāks virsaitis nekā mans tēvs Ūdrs. Visu savu mūžu viņš karoja ar mukumukiem, bet, raugi, es tos visus iznīcināju vienā dienā. Es tos iz­nīcināju tikpat kā ar elpas pūtienu. Tā kā mans tēvs Ūdrs ir vecs un šamanis Skolka ir miris, tad es būšu reizē vir­saitis un šamanis. Turpmāk, ak, mani cilts ļaudis, es būšu jums kā virsaitis, ta šamanis. Un, ja kāds grib ko iebilst maniem vārdiem, lai viņš nāk klāt!

Es pagaidīju, bet neviens vīrs nenāca klāt. Tad es iz­saucos: «Ho! Es esmu garšojis asinis! Tagad nesiet šurp gaļu, jo esmu izsalcis. Iztukšojiet pārtikas glabātavas, no­gāziet zivju žāvējamos zārdus, un lai tiek rīkotas lielas dzīres. Lai sākas līksmība, un lai skan dziesmas — nevis bēru, bet kāzu dziesmas. Un vispēdīgi — atvediet pie manis meiteni Kesanu. Meiteni Kesanu, kurai jākļūst par Vientuļā Virsaiša bērnu māti!»

Noklausījies šos vārdus, mans tēvs Ūdrs, tāpēc ka bija ļoti vecs, apraudājās kā sieviete un abām rokām apskāva manus ceļus. Kopš tās dienas es biju kā virsaitis, tā ša­manis. Un man tika izrādīts liels gods, un visi cilts ļau­dis man klausīja.