— Kad mēs nonācām savā ciematā, cilts ļaudis bija mēmi aiz brīnumiem par mūsu bagātīgo laupījumu un milzīgo vergu daudzumu, bet visvairāk viņi brīnījās par to, ka es vēl esmu dzīvs. Mans tēvs Ūdrs atnāca, trīcēdams aiz laimes par darbiem, ko biju paveicis. Jo viņš bija vecs vīrs, bet es — pēdējais no viņa dēliem. Un sanāca visi pieredzējušie karavīri, sanāca prasmīgie un gudrie, līdz bija sapulcējusies visa cilts. Un tad es piecēlos un balsī, kas dārdēja kā pērkons, pavēlēju ša- manim Skolkam pienākt klāt…

—   Jā, ak, Baltais Cilvēk, — Mutsaks izsaucās, — balsī, kas dārdēja kā pērkons, tā ka ļaudīm sāka ļodzīties ceļ­gali un viņi trīcēja bailēs.

—   Un, kad Skolka bija pienācis klāt, — Vientuļais Vir­saitis turpināja, — es teicu, ka nemaz nedomāju mirt. Es teicu, ka nebūtu labi sagadat vilšanos ļaunajiem gariem, kas gaida viņpus kapa, un tālab man liekas pareizi, ka Skolkas dvēsele dotos uz Nezināmo zemi, kur tā, bez šau­bām, paliks uz mūžiem gaudojot bezgalīgajos, tumšajos mežos. Un tad es viņu nositu turpat uz vietas, visu ļaužu acu priekšā. Es pats, Vientuļais Virsaitis, ar savām paša rokām nositu šamani Skolku visu ļaužu acu priekšā. Un, kad sacēlās kurnēšana, es skaļi uzsaucu …

—  Balsī, kas dārdēja kā pērkons! — pačukstēja Mut­saks.

—  Jā, balsī, kas dārdēja kā pērkons, es skaļi uzsaucu: «Lieciet vērā, ak, ļaudis! Es esmu Vientuļais Virsaitis, kas nogalinājis Skolku, viltīgo samani! Es vienīgais no cilvēkiem esmu izgājis cauri Nāves vārtiem un atkal at­griezies.