GUNĀRS CĪRULIS
VIESIZRĀDE VENTSPILĪ
PRELIDE
Renāte Zandburga pamodās tādā nelāgā omā, ka pat apskauda vīriešus. Kas tad savā laikā nekaitēja viņas dārgajam nelaiķim? Pussnaudā nokremšļojās, sulīgi izlamājās un tikai tad atvēra acis. Vēlreiz nokrekstējās, atkal ne visai izmeklētiem izteicieniem nolādēja likteni un kuģus, kas no visām pasaules ostām bija izvēlējušies tieši Ventspili, iebāza zobos tukšo kaļķīti un jau bija gatavs dzert savu iemīļoto Kurzemes kafiju, kas nesmaržoja pat pēc cigoriņiem, kur nu vēl pēc pupiņām… Bet ko lai garastāvokļa uzlabošanai nozākā viņa, ja mājās nav nevienas dzīvas dvēseles, kam uzklupt, ja pašai nav īsti skaidrs, kur slēpjas pēkšņā dzīves apnikuma cēlonis, kā radies šis nemiers un pārliecība, ka nokavēts kaut kas vienreizējs, varbūt pat vienīgais lielais laimests pensionāres Zandburgas dzīves novakarē…
Iekšējā trauksme lika steidzīgi saģērbties, iziet uz ielas un doties bezmērķa klaiņojumā pa tikko pamodušos pilsētu. Zandburga parasti cēlās ar pirmajiem gaiļiem, bet ārā nekad tik agri nerādījās. Kādā poļu modes žurnālā viņa bija izlasījusi, ka rītausma, tāpat kā neona garspuldžu apgaismojums, esot visneizdevīgākā pusmūža sievietes sejai, jo nesaudzīgi izceļot