katru rievu un krunciņu. Šodien viņa par savu izskatu nebēdāja. Acu kaktiņos lēni krājās asaras un tikpat gausi ripoja pa iekritušajiem vaigiem. Zandburga tagad zināja, kas bija licis uztrūkties, — ilgo gadu ieradums izlaist suni laukā. Bet Cēzariņš gulēja rūpīgi koptajā atdusas vietā zem jasmīnu krūma tieši iepretī virtuves logam. Laikam tomēr vajadzēja tam līdzās kapā guldīt arī sarkano ādas pavadu, tad viņa pēc tās nesniegtos ik reizi, kad virināja ārdurvis.
Nekas, protams, nevarēja aizpildīt tukšumu pēc Cēzariņa nāves,, tomēr Zandburga justos labāk, ja kaut viens no mazbērniem būtu atbraucis paciemoties. Pēc savām meitām loča atraitne neilgojās — tās ar katru gadu kļuva vecākas, untumainākas un ne par ko citu vairs nerunāja kā par saviem dūrējiem. Patlaban viņa priecātos pat par savu vecāko znotu — resno milicijas apakšpulkvedi Putriņu, ar kuru varētu vēl pirms rīta kafijas tik iauki pakašķēties … Derētu aizstaigai līdz pastam, varbūt naktī no Jūrmalas pienākusi kāda vēstule. Kopš par pastnieci bija sākusi strādāt ziņkārīgā tenku vācele Milda, Zandburga pat avīzes vairs neļāva sev pienest mājās, bet īrēja īpašu korespondences kastīti.
Tikai pēc brīža Zandburga ievēroja, ka pilsētas centra virzienā steidzas neparasti daudz ļaužu. Arī āriene viņiem bija neparasta — it kā šīs pārdevējas un zvejnieku sievas, ierēdņi un amatnieki būtu saposušies uz balli, nevis uz darbu. Ikdienišķi izskatījās vienīgi zvejas vtri, kas, mopēdus tarkšķinādami, brauca uz ostas pusi.