— Te būs Panotarosas policijas priekšniekam adresēta pilnvara, — Šrīvera lietišķais tonis rādīja, ka arī nestundā viņš paliek tas pats slavenais Šrīvers. — Lūk, fotogrāfijas. Maniem detektīviem izdevies izsekot Čelmzu un dažas reizes nofotografēt kopā ar citiem Gaetano vīriem, — Šrīvers piebīdīja attēlus un ar trīcošu roku izvilka no kabatas vēl kādu: — Mana meita Gvendolīna Šrīvera.
Deilijs pārliecās pār Mūna plecu. Viņa sejā atspoguļojās patīkama izbrīna. Gvendolīna Šrīvera bija glīta meitene, pilnīgi atbilstoša standartam, ko žurnāli, televīzija un kino reklamēja kā nacionālu ideālu. Vienīgi garie, iezilganie mati piešķīra viņai zināmu oriģinalitāti.
— Mana sieva Ūna. Dēls Rols. Viņam nupat palika piecpadsmit gadu … Te viņi visi kopā… — Šrīvera balss atkal ietrīsējās. — Pēdējā fotogrāfija… Viņi to atsūtīja pirms mēneša… — Šrīvers nolieca galvu.
Mūns satvēra fotogrāfiju, kas bija izkritusi no vecā vīra rokām. Gvendolīna kopā ar māti un brāli sēdēja gliserī. To vadīja neliela auguma pavecs vīrietis elegantā
jahtsmeņa uzvalkā. Acīs dūrās spilgts kontrasts starp viņa laimīgo sejas izteiksmi un Gvendolīnas pusnicinošo grimasi.
— Kādā ceļā Rods Gaetano uzzināja, kur viņi atrodas? — Deilijs vaicāja.
— Šis ir vienīgais ticamais izskaidrojums! — Šrīvers izņēma no kabatas sagumzītu žurnālu. — Viņi nejauši nofotografēti kopā ar Evelīnu Rodžeru … Būtu šis nolādētais reportieris zinājis, cik briesmīgas sekas būs viņa uzņēmumam!