Evelīna Rodžera spīdoši veica savu lomu, izdalīdama divu nedēļu turnejā piecus tūkstošus auto­grāfu un desmit tūkstošus skūpstu. Tam sekoja tri­umfs — galvenā loma superfilmā «Ievas jaunais kostīms». Un jauna sensācija: nenogaidījusi pēdējo kadru uzņem­šanu, viņa bēg ar meksikāņu oficiantu. Kinofirma augst­sirdīgi atsakās no soda naudas par kontrakta laušanu.

Reklāmas vadītājs paziņo, ka firma nav cietusi, jo dub­liere, kura aizstāja Rodžeru fināla ainā, apģērbtā veidā neatšķiras no viņas ne par matu. Toties virs nopērk re­volveri un, vicinādams to, zvēr žurnālistiem, ka nogalinās abus. Pēc tam viņa iedziedātā skaņuplate «Dejo, mana mī­ļotā!» tiek izpirkta rekorda ātrumā. Reportieri meklē Rodžeru visās pasaules malās. Klīst baumas, ka viņa re­dzēta Šauda Arābijas karaļa harēmā. Kāds tikko no Vjet­namas atgriezies ģenerālis pieprasa iesniegt Šauda Arā­bi jai ultimātu un sūtīt uz Sarkano jūru sesto Vidusjūras floti. Baumas izrādās nepamatotas. Un, lūk, pēc mēnesi ilgiem nesekmīgiem meklējumiem kādam Madrides žur­nālistam izdodas uziet Lellītes Rodžeras pēdas.

«Es mīlu Ramirosu! Viņš ir īsts vīrietis! Jūtos bezgala laimīga!» — ar šiem vārdiem iesākās «Zelta Skatuvē» iespiestā reportāža. Divdesmit divi fotoattēli uzskatāmi rādīja Rodžeras bezgalīgo laimi uz debeszilās jūras, zaļo palmu un gleznaino spāņu zemnieku fona.