Divās bez Lellī­tes un meksikāņa bija redzams baltā virskreklā un īsās, baltās biksēs tērpies pavecs vīrietis, kurš kautrīgi turē­jās aizmugurē. Bet vienā attēlā — kam izrādījās tik traģiska loma — objektīvs bija nejauši fiksējis Šrīvera sievu un dēlu. Paraksts skanēja: «Svētlaimīgās vien­tulības salā Lellīti Rodžeru sagaida viņas mīļotais Rami- ross».

Deilijs aizvēra žurnālu. Uz vāka bija redzams datums — «15. februāris».

—     Pagājis vesels mēnesis, — Mūns sarauca pieri. — Nesaprotu, kāpēc Rods Gaetano tik ilgi gaidījis. Tas nemaz neizskatās pēc viņa.

—    Acīm redzot, viņa puiši neinteresējas par kinoak­tieru mīlas gaitām. Šrīvers arī tikai šodien ieraudzīja žurnālu.

—     Savādi, — Mūns nomurmināja.

—     Kas īsti?

—     Viss! Panotarosā vakar notikusi gaisa katastrofa. Bojā gājušas divas lidmašīnas. Tur jābūt simtiem poli­cistu un kareivju, kas meklē lidotājus un lidmašīnu at­liekas. Iznāk, ka Gaetano bandas locekļi it kā tīšām izvē­lējušies operācijai visriskantāko laiku… Nožēloju, ka ielaidos šai dēkā… Kaut kas te nav tā, kā vajadzīgs…

— Bail? — Deilijs pavīpsnāja.

Māns paskatījās uz krēslu, kurā nesen bija sēdējis Brī­vers. Viņam likās, it kā sēdeklis, iesācis sevī vecā vīra nelaimi, būtu sagumis un sakrunkojies. Mūns steigšus sabāza kabatās fotogrāfijas un papīrus. Deilijs nodzēsa gaismu. Iekāms durvis bez trokšņa aizvērās, Mūns vēl­reiz atskatījās. Mirdzošais rēgs vientuļi šūpojās tumšajā istabā.