— Jocīgi, — Mūns izgrūda caur zobiem. — Bet kā jūs mani pazināt?
— Pēc jautājumiem. — Šveicars pasmaidīja. — Jūs pārāk daudz jautājat.
— Un jūs, liekas, pārāk labprāt sniedzat izziņas, — Mūns atcirta.
— Es?! Ko jūs! … Jā, jūs taču vaicājāt par senjoru Šmitu. Vēl šorīt senjors bija brīnišķīgā omā. Kad viņš pārnāca no pasta, mēs ar Pedro tieši runājām par jums. Šmits pieprasīja lēsi un sacīja: «Labprāt būtu palicis, lai paskatītos, kā viņš ar šo riekstu aplauzīs zobus! …»
— Vai viņš gadījumā neteica, ka tas ir citāts no izcilā vācu dzejnieka Gētes? — Mūns pasmīnēja.
— Nē, senjor. Viņš tikai atstāja divas vēstules. Vienu marķīzam Kastelmarem, starp citu, jums noteikti jāiepazīstas ar viņu. Marķīzs dievina detektīvus un bandītus … Viņš speciāli aizbrauca uz Barselonu, lai iepazītos ar slaveno Rodrigo Gaetano …
— Tā, tā … Un kam adresēta otra vēstule?
— Jums.
Mūns atplēsa aploksni. No tas izkrita vizītkartīte. «Dr. Hanss Šveinfurts Ķelnē, Terēzijas ielā 263». Otrā pusē rokrakstā pierakstīts: «Gadījumā, ja jums būs nepieciešami liekie žokļi!»
LIECINIEKI STASTA
Mūns neuzkāpa savā istabā. Aizmirsis Pedro, kas augšā gaidīja dzeramnaudu, viņš izgāja laukumā. Saule žilbināja. Aiz mājām zaigoja jūra. — Kur te policija? — Mūns jautāja pretimnācējam.