— Varbūt viņu iespaidojusi šī traģēdija?
— Kāda traģēdija?
— Nu, gaisa katastrofa.
— Tādu traģēdiju visapkārt, cik uziet. Ja Šrīveri nebūtu bagāti ļaudis, bet bojā gājušie lidotāji — amerikāņi, neviens nebūtu pat pamanījis. Pirms dažām dienām ar tiem pašiem desu konserviem saindējās divi vietējie — dons un donja Matosinjosi. Tagad viņi jau aizmirsti, — šveicars nopūtās, tad, atcerējies savus pienākumus, atdzīvojās: — Vārdu sakot, būsiet apmierināti… Atļaujiet, es jūs pavadīšu!
Šveicars grasījās paņemt ceļa somu, bet puika izrāva to un metās augšup pa kāpnēm, acīm redzot, cerībā saņemt papildu dzeramnaudu.
— Jā, pavisam piemirsu, lūdzu, aizpildiet ailes viesu grāmatā!
Mūns pārlapoja biezo sējumu. Joahims Maria Šmits, uzņēmējs, ieradies 15.martā, izbraucis 22. marta.
— Varbūt viņa sarunas ar marķīzu nonāca strupceļā? — Mūns domīgi vaicāja.
— Nepavisam, senjor… — šveicars aprāvās pusvārdā un uzmanīgi paskatījās uz viesi. — Piedodiet, senjor, vai neesat senjors Mūns?
— Jā! Bet kā jūs zināt, ka man bija jāatbrauc?
— O, Panotarosa ir mazs miestiņš! Tikko policijas priekšnieks saņēma telegrammu no senjora Šrīvera, visi jau zināja par jums … Starp citu, senjors Šmits arī interesējās par jums.