Skats paveras pasakains: visās četrās ielejas pusēs iešķērsām stāvus slienas debesīs smailas, sniegainas vir­sotnes, starp kurām lēnām lāņo un klaistās migla, liekas — tur gausi raisās mudžeklīgas milža domas. Pašā lejā, kraujo klinšu jūklī, ir ierāvusies pilsēta.

Un, ja mēs vēlētos spert to vienīgo soli, kas šķir dižo no smieklīgā, mums būtu jāstāsta tālāk, jāpiebilst, ka šīs mazās pilsētas vidū pavisam mazā ielā, pavisam mazā kafejnīcā pie maza galdiņa līdzās skatlogam ir piemeties pusmūža vīriņš — puteklītis neaptverami plašajā Alpu ainavā — jūsu padevīgais kalps Emīls Bojevs.

Patlaban aiz vislielākās piesardzības teikšu, ka mani labāk būtu saukt par Pjēru Lorānu. Tieši ar šādu vārdu pirms stundas šķērsoju robežu pie Simplona. Un ar šādu vārdu domāju turpināt ceļu pa krāšņo zemi, kas nepazīst karus, toties ļoti labi pazīst starptautiskā tūrisma noslēpu­mus un sen ir slavena ar neskaitāmām kalnu grēdām, pulksteņu rūpnīcām un daždažādu tautību spiegiem.

Gandrīz jau paēdis, pusdienas, pievēršu uzmanību gan kārtainajam pīrāgam ar aprikozēm, gan pretējās ietves malā atstātam melnam volvo.