Jaunais, parastais volvo, kas, jāsaka, pieder man pašam, ne ar ko-īpašu nesaista uzmanī­bu. Tomēr, lēnām tiesādams saldo ēdienu, ik pēc brīža uzmetu mašīnai acis, jo, teorētiski spriežot, ir pilnīgi iespējams, ka nejaušs garāmgājējs pieliecas, lai sasietu kurpes aukliņu, un acumirklī pamanās pielīmēt kaut kur pie volvo virsbūves mazu mazītiņu noklausīšanās iekār­ta — tāpat vien, vēlēdamies redzēt, kas tur iznāks. Pietie­kami dibināti domāju, ka tuvākajās dienās vai nedēļās tas neizbēgami notiks, bet neparko negribētu, lai šāda iekārta sāktu darboties jau šodien. Man taču šodien gaidāma nopietna saruna.

Pie galdiņa pienāk kafejnīcas saimniece — paveca dāma, kas cītīgi rūpējas par savu ārieni.

— Vai jums garšo pusdienas?

Pēc tam kad esmu norullējis divus tūkstošus kilometru un izsmēķējis divsimt cigarešu, nemaz nevaru novērtēt, cik garšīgas ir bijušas pusdienas, bet, par spīti tam, atbildu: Pateicos, visi ēdieni ir labi.

Dāma apmierināta attālinās, es prātoju: cik tas ir nepa­rasti, ka šai zemē arvien vēl saglabā labās, vecās tradīcijas, nevis ņem par paraugu jauninājumus, ko ieviesusi Parīze, kur neviens neliekas zinis, vai kādam kas garšo vai ne, un kur gribot negribot jāgaida pusstunda, lai pasūtītu bifšte­ku, un — vēl pusstunda, lai par to samaksātu.