— Nevis skatos albumu, bet pašmācības ceļā apgūstu zināšanas, — .viņa mani pārlabo.— Vai tad neredzat atšķirību starp cilvēkiem, kuri ēd un kuri košļā gumiju. Tie, kas dzīvo mūsu apkārtnē, neēd, tikai košļā gumiju un nevis izmanto, bet nosit iaiku.
Runājot par laiku, viņa-pavērš acis pret logu, aiz kura nokrēslā laiski virpuļo pirmā sniega zilganās pārslas.
— Redzat nu, puteņo! Turklāt rīt agri no rīta jābrauc uz Zenēvu. Un turklāt manas mašīnas motoram kaut kas nav kārtībā.
— Kāpēc tieši rīt jums jābrauc uz Zenēvu?
— Mani aicina tēvs.
— Brauciet ar vilcienu.
— Cerēju, ka pateiksiet: «Es jūs aizvedīšu.»
— Mīļā Rozmarija, varbūt ir pārdroši tā izrādīt savu vājību, bet šoreiz esmu ar mieru uzupurēties jūsu labā.
— Vareni, Pjēr, jums lieliski veicas! — kļuvusi možāka, īrniece pasmīkņā.— Es gribu teikt — liekulībā.
— Nepateicība ir saida!
— Varu saderēt, ka arī jums ir kāds jautājums, kura dēļ jātiek Zenēvā.
No Rozmarijas neko nevaru noslēpt. Vienīgi — jautājuma būtību. Tā, vaļsirdīgi sakot, pagaidām man pašam nav īsti skaidra.
Nākamajā rītā no sniega pāri palicis tikai mikjums uz asfalta. Tā mēs dodamies ar volvo ceļā un ap vienpadsmitiem nokļūstam Zenēvā.
— Kur jūs gribat izkāpt? — jautāju, kamēr lēnām braucam lejup pa Monblāna ielu uz ezera pusi.