— Vislabāk būs, ja apturēsiet mašīnu pie «Rotondas». Tur man jāsatiekas ar draudzeni.

Izpildījis rīkojumu, nogriežos pa labi un novietoju volvo pirmajā nelielajā šķērs-ieliņā. Kājām soļoju atpakaļ, nonāku savas bijušās Miera viesnīcas sētā un no tās ienirstu pasāžā, kas ved uz Monblāna ielu. Tagad «Roton­das» skatlogs ir tieši manā redzes laukā. Šai kafejnīcā ir pietiekami gaišs, lai es skaidri saskatītu Rozmarijū sēžam pie galda kaktā. No draudzenes pagaidām nav ne vēsts.

Pēc minūtēm piecām Rozmarija samaksā rēķinu, uzģērbj mēteli, iznāk laukā un, aši pavērdamās apkārt, dodas uz krastmalu. Ari es izeju'uz tās, mērojis gabaliņu atpakaļ, lai starp mani un īrnieci rastos pietiekami liels atstatums. Uzjautrinos, vērodams, ka viņa vispārīgos vilcienos rīko­jas tāpat kā es pirms vairāk nekā mēneša. Pagājusi garām diviem tiltiem, Rozmarija nogriežas uz trešā, pa kuru automobiļi nedrīkst braukt, un pārliecinās, vai viņai neseko slepenlīža. Ko viņa notur par slepenlīžu? Mani? Maz ticams. Ja jau baidītos no manis, diez vai būtu braukusi ar volvo. Bet varbūt ir paņēmusi mani sev līdzi tieši tādēļ, lai parādītu, ka nebaidās un nav par ko baidīties.

Patiesībā tas ir tas jautājums, kas man būs jāatrisina Zenēvā un joprojām pašam nav īsti skaidrs. Un neviens cits kā Rozmarija ir valdonīgi vedinājusi mani ķerties pie tā.