* * *
— Nu, kā lai, jūsuprāt, atšķetinām šo jautājumu? — ģenerālis noprasa, kad mēs abi ar Borislavu esam apsēdušies tumšzaļos atzveltņos tumšzaļa gumijkoka paēnā.
— Lai atšķetina tas, kurš to samezglojis,— Borislavs paklusi noteic, raudzīdamies uz cigarešu paciņu, kas nezin kā pagadījusies man rokā.
— Ak tā? — Ģenerālis sarauc uzacis, taču viņa zilajās — ģenerālim nepiedienīgi zilajās acīs slēpjas nevis dusmas, bet apvaldīti smiekli.— Es gan domāju sūtīt tevi, lai tu atšķetinātu. Tevi un Bojevu.
Viņš pamana, ka turu rokā cigarešu paciņu un Borislavs uz to skatās kārām acīm.
— Smēķējiet vien! Un smēķēdami pastāstiet kā jūs izpildītu šo uzdevumu, ja jums to uzticētu.
Patiesībā te radās tāds pats jautājums kā par daudziem notikumiem, kuri no pirmā acu uzmetiena liekas tīrais nieks, bet, tos vērīgāk aplūkojot, redzams, ka tur jebkurš sīkums izlaiž nagus.
Kāda rūpniecības uzņēmuma inženieri — pilsoni Ka- radžovu — sūtīja komandējumā uz Minheni. Viņš nebrauca pirmoreiz, un no agrākajiem komandējumiem mazai atmiņai bija palikuši daži nepatīkami signāli, tāpēc drošības dēļ vajadzēja novērot Karadžovu.