Pēc stundas jau esmu Zenēvā. Apmetos Miera viesnīcā un pavadu laiku viens savā istabā. Zem loga stiepjas spoži apgaismota krastmala, kur garā rindā slienas kaili koki, tik stipri apgriezti, ka izskatās kā nedzīvi, melni stumbeņi — pat nav ko cerēt, ka tie pavasarī plauks. Aiz kokiem — tumši ezera ūdeņi — ūdeņi, kas nav redzami, bet noziedami, tos tālumā ieskauj pretējā krasta elektrisko uguņu at- spogi. Vērodams tukšo, asfaltēto krastmalas strēli, pa kuru lāgu lāgiem liegi aizšvīkstina mašīnas, pēkšņi atskāršu, ka šī ainava man ir gaužām pazīstama un pie tās esmu gaužām pieradis. Atceros, ka pirms dažiem gadiem dzīvoju šai pašā vai gandrīz šai pašā vietā — blakus viesnīcā «Regīna». Liekas — tas ir absurds, ka šis sīkums, mana pirmā tikšanās ar Edīti pāris soļu no šejienes un mūsu pirmās pusdienas «Regīnas» restorānā ataust atmiņā tikai tagad un ka bijušie notikumi domās virknējas tikai tagad, kad esmu pierakstījies lejā, reģistratūrā, iekārtojies istabā, uzvilcis pidžamu un pailgu laiku blenzis pa logu. Tiešām absurds — kā gan var aizmirst neaizmirstamo! Absurds, bet varbūt kaut kas veselīgs, jo galva pušu plīstu un sen būtu pārplīsusi, ja pārdzīvotais neizgaistu no atmiņas vismaz uz laiku.
Edīte. Un nejaukais laiks. Edītes sen vairs nav, toties nejaukais laiks arvien vēl ir acīm redzams, man tā liku likām, un neceru, ka drīzumā kļūs saulaināks. Pats sev saku: patlaban jādomā par Doru, nevis par Edīti. Taču Dora manā un Beleva pieņemtajā valodā nav Dora, bet Centrs. Un ziņa, ko pa tālruni esmu lūdzis pateikt Bele- vam, šai valodā nozīmē: «Laidies lapās, tiklīdz būs iespējams, un brauc uz mājām.»