Patiesībā es būtu varējis nenākt uz šejieni un no terases nelūkoties lejup, jo mikrorācija raida divsimt metru attālumā. Taču, kad apkārtnē nemana cilvēkus, te vienmēr pastāvu, gribēdams izpildīt it kā mēmo Ļubo lūgumu un pats savām acīm redzēt Boianu.
Viegliņām pagriežu pildspalvas uzgali un saklausu īsus trinkšķus, tad klusu, pazīstamu balsi:
— Volvo pieci.
No jauna pagriežu uzgali un savukārt pārraidu:
— Volvo seši.
Pieņemts. Pārraide beidzas. Un, lai arī lakoniska, tā ir sniegusi pietiekošas ziņas abām pusēm. Bojans ir pavēstījis, ka man atstāta zīmīte mūsu slēpnī — melnā volvo, tādā pašā kā manējais, un šī mašīna atrodas pēc mūsu saraksta piektajā ielā norunātajā vietā. Arī es esmu paziņojis, ka ielikšu zīmīti slēpnī un aizdzīšu mašīnu pēc saraksta sestajā ielā.
«Piektā» ir gara šķērsiela aiz Bubenbergas — uz turieni diezgan tālu ko iet, lai ceļā es varētu pārliecināties, ka neviens man neseko, un diezgan tuvu, lai nepārgurtu. Bez grūtībām atrodu melno volvo, to kāds te piebraucis, un tas gandrīz nav manāms daudzu citu novietoto automobiļu vidū. Atslēdzu durtiņas, apsēžos pie stūres un dodos prom. Apturējis mašīnu pretim pirmajai sarkanajai luksofora uguntiņai, izņemu zem radiouztvērēja pabāzto zīmīti un tās vietā paslēpju savējo. Visa šī izdarība ilgst tieši astoņas sekundes.