Nonāku Savienības laukumā, kur paceļas laika gaitā samelnējusi parlamenta, ēka — demokrātijas cietoksnis, ko stingri aizsargā kapitāla cietokšņi: pa kreisi — Kantona banka, pa labi — Nacionālā banka, priekšā — Credit Suisse un Sparkasse. Apmetis līkumu ap parlamentu, dodos lejup un sasniedzu tiltu, pa kuru katrreiz braucu no Austrumu loka. Taču patlaban nevis eju pa to tālāk, bet apstājos upes krastā. Esmu jau minējis, ka Berne izvietojusies it kā divos stāvos, tagad derētu piebilst, ka te starp abiem stāviem iezīmējas cita virs citas jeb, teiksim, cita zem citas šauras terases, ko savieno arī šauras kāpnītes.
Apkārtnē dziļi klusajā aprīļa nokrēslas stundā un miklajā, vējainajā laikā nav redzama neviena dzīva dvēsele. Piespiedies pie mūra sētas visaugstākajā terasē, pārlaižu acis zemākajai. Pustumsā pavīd slaidais, kalsnais mūsu puiša augums. Un, kā vienmēr līdz šim, tā arī patlaban šķiet, ka man blakus stāv vēl kāds — mans nelaiķis draugs Ļubo Angelovs. Puisis zemākajā terasē ir taču viņa dēls Bojans.
Ļubo nekā nerunā; dzīvē paradis visu izvērtēt, raugoties tikai no profesionālā viedokļa. Tomēr, par spīti šim paradumam, viņš — Bojana tēvs — nevar novaldīties, neieskatījies te, šajā vietā, kur dēls sper pirmos soļus. Kaut gan Ļubo ne vārda nesaka, man atmiņā ataust tālie gadi, kad viņš mācīja mani spert pirmos soļus, tāpat kā es tagad palīdzu viņa dēlam nostāties uz smagā un spīvā izlūkošanas ceļa. Nostāties un iet pa to, cik ilgi vien būs lemts, lai beigu beigās arī viņš nodotu stafeti citam.